Lai samazinātu siltumenerģijas patēriņu, ne vienmēr ir nepieciešami lieli ieguldījumi. Izmantojiet sildītāja temperatūras regulēšanas iespējas – nedarbiniet to maksimālajā režīmā bez nepieciešamības.

Maksimālo režīmu izmantojiet tikai, lai strauji piesildītu telpu, bet vēlāk noregulējiet uz zemāku. Pazeminot temperatūru par 1 °C, ir iespējams samazināt patērēto elektroenerģiju līdz 5 %.

Lai samazinātu enerģijas patēriņu, ventilācijas iekārtu darbināšanas laikā ir ieteicams izveidot regulēto ventilāciju, kas strādā tikai tad, kad nepieciešams. Tā ir iespējams samazināt darbības laiku, piemēram, telpās, kas netiek lietotas regulāri.

Ventilācijas iekārtu efektivitātē lielu lomu spēlē arī iekārtu apkope. Ja tiek izmantota mehāniskā ventilācijas sistēma, vēdināšanu ieteicams veikt, atverot līdz galam vaļā logus uz pāris minūtēm.

Lielākā daļa siltuma ēkās tiek zaudēta caur logiem un ārdurvīm. Ja pie loga vai durvīm ir jūtama vēsa gaisa plūsma, visbiežāk, ir nepieciešama blīvējuma nomaiņa.

Kopš uzstādīšanas brīža blīvējums ir pakļauts dažādiem apstākļiem, tāpēc ar laiku tas vairs neveic savas funkcijas – rodas nevēlama gaisa caurplūšana. Blīvējuma efektivitāti logiem var pārbaudīt, ieliekot papīra lapu starp rāmi un logu. Ja to var viegli izvilkt, tikpat viegli siltums plūst ārā, bet aukstums – iekšā.  Tomēr, pat nomainot blīvējumu, ir svarīgi ņemt vērā termiskās izolācijas koeficientu "U", kas norāda, kāds siltuma daudzums noteiktā laikā izplūst caur noteiktu konstrukcijas laukumu, un tas parasti ir norādīts uz ražotāja etiķetes. Jāpievērš uzmanība ne tikai loga paketes "U" vērtībai, bet arī kopējai "U" vērtībai, kurā ietverts arī loga rāmis.

Sezonālās laikapstākļu maiņas, nepareiza uzstādīšana, nekvalitatīvi materiāli ir daži no iemesliem, kāpēc caur logiem un durvīm izplūst siltums un vajadzētu domāt par to nomaiņu.

Izvēloties logus, jāpievērš uzmanība vairākiem veiktspējas raksturlielumiem:

• siltumizolācija;
• gaisa caurlaidība;
• vēja slodžu noturība;
• akustiskās īpašības;
• drošības klase.

Apkures sistēmas regulēšanas iespējas var būt dažādas. Viens no vienkāršākajiem veidiem ir siltuma patēriņu kontrolēt mehāniski, uzstādot ar roku regulējamus radiatoru vārstus. Šajā gadījumā ūdens padevi radiatoram var noslēgt pilnībā vai daļēji, bet nav iespējams precīzi uzstādīt vēlamo telpas temperatūru.

Otrs variants ir uzstādīt termoregulatorus. Tie ātri reaģē uz temperatūras izmaiņām, tāpēc efektīvi izmanto enerģiju un siltumu. Regulatora vārsta korpuss ir izveidots tā, lai to montētu pie radiatora ieejas, ņemot vērā ūdens plūsmas virzienu. Telpās vajadzīgo temperatūru iestata, griežot termoregulatora regulēšanas skalu.

Vēl viens pasākums apkures sistēmas energoefektivitātes paaugstināšanai ir tās balansēšana. Apkures sistēmas balansēšanas mērķis ir ļaut ūdenim sadalīties starp radiatoriem tādā veidā, lai katrs radiators saņemtu aprēķināto plūsmu un temperatūru. Balansēšanu veic, sadalot ūdeni starp:

• radiatoriem;
• maģistrālēm un stāvvadiem;
• dažādām apkures cilpām.

Ja apkures sistēma nav sabalansēta, atsevišķi radiatori saņem pārāk lielu plūsmu, šo radiatoru jauda ir pārāk augsta un telpu temperatūra ir pārlieku augsta. Tajā pašā laikā citi radiatori saņem pārāk mazu plūsmu, kā rezultātā tiem ir mazāka siltumatdeve un telpās ir pazemināta temperatūra.

Apkures sistēmas, kas aprīkotas ar termoregulatoriem, daļēji ir sabalansētas, taču šie vārsti var būt tik sliktā stāvoklī, ka nepieciešama sistēmas balansēšana, lai tā darbotos energoefektīvi. Termoregulatoru priekšrocības:

• Tie ir viegli regulējami un uztur nemainīgu temperatūru telpā.
• Tie veicina labāku ūdens plūsmas sadalījumu sistēmā, jo zināmā mērā līdzsvaro pārāk lielus radiatorus, telpu dažādu izmantošanu un visumā nesabalansētu sistēmu.
• Samazināti siltumenerģijas zudumi telpu vēdināšanas laikā, arī neaizverot termostatisko vārstu.

Sarežģītākiem pasākumiem ir nepieciešams ilgāks laiks un finansiāls ieguldījums. Viens no tiem ir ēku siltināšana. Lai to veiktu, ir nepieciešams speciālista novērtējums, nosakot ēkas pašreizējo stāvokli, lai izveidotu individuālu siltināšanas pasākumu kopumu. Ārsienu, pagraba, bēniņu siltināšanas metodes atšķiras, tāpēc ir svarīgi izmantot paredzētajai konstrukcijai atbilstošos materiālus. Veicot mājas siltināšanu, par ieguvumiem var uzskatīt ne tikai apkures izmaksas samazinājumu, bet arī komfortablu vidi, kur uzturēties.

Pirms lēmuma pieņemšanas par ēkas renovāciju ir jānovērtē tās tehniskais stāvoklis un jāveic detalizēts mājas novērtējums. Tas nepieciešams, lai spētu veikt pareizu un piemērotu mājas atjaunošanu. Lai sāktu būvdarbus, ir nepieciešams sagatavot un iesniegt nepieciešamos dokumentus būvvaldē. Jāatceras, ka būvdarbus var veikt tikai reģistrēti būvdarbu veicēji.

Lai nerastos domstarpības ar būvkomersantu, ir jāpievērš uzmanība kvalitatīva līguma sagatavošanai, nosakot izpildāmo darbu termiņu, samaksas nosacījumus, kā arī rīcību situācijās, kad mainās atjaunošanas darbu daudzums, cena u. c. Būvniecības procesa laikā ir svarīgi sekot līdzi darbu pienācīgai izpildei. Pēc renovācijas ēkas pareiza uzturēšana ir pamatnosacījums ilglaicīgai finanšu ekonomijai un mikroklimata uzturēšanai.

Viens no vispopulārākajiem materiāliem ir minerālvate. Ir divu veidu vate atkarībā no sastāvdaļām – stikla un akmens.  Akmens vati ražo no vulkāniskajiem iežiem, tos sakarsējot, pēc tam izveidojot šķiedras, beigās pievienojot dažādas saistvielas un ļaujot sacietēt. Stikla vati līdzīgā veidā ražo no kvarca smilts un otrreizēji pārstrādāta stikla. Minerālvati siltumizolācijā visbiežāk izvēlas tās mazās siltumvadītspējas dēļ. Akmens vati izmanto sienu, starpsienu, bēniņu un jumta, grīdu siltuma izolācijai, savukārt stikla vati biežāk lieto cauruļvadu tehniskajai izolācijai.

Ekovate ir dabīgs materiāls, kas tiek ražots no celulozes šķiedras, pārstrādājot makulatūru un pievienojot antipirīnus un antiseptiķus. Tās ražošanā netiek lietoti kaitīgi vai veselībai bīstami piejaukumi. Viena no priekšrocībām ir tā, ka materiāls labi piepilda ēkas konstrukcijas, īpaši grūti sasniedzamās vietas. Izmanto divus iestrādes veidus – sauso (horizontālo vai vertikālo) un mitro. Ekovates mitro iestrādi lieto atklātās sienu konstrukcijās, bet sauso – horizontālās (sienu utt.) un slīpās (bēniņu, pārsegumu utt.) konstrukcijās.

Keramzīts kā materiāls pazīstams jau sen. To iegūst, karsējot mālu rotācijas krāsnī līdz aptuveni 1200 °C. Šī procesa laikā māla organiskās sastāvdaļas, kas ir vienmērīgi izkliedētas, sadeg. Svaru, izmēru un izturību ražošanas procesā var precīzi kontrolēt. Mazā svara un izturības dēļ tas tiek izmantots vieglam pildījumam inženierbūvēs, kā arī dārzkopībā. Visbiežāk ar keramzītu siltina pagrabus, bēniņu telpas, starpstāvu pārsegumus. Pieejami gan beramā veidā, gan kā bloki.

Fibrolīta plāksnes ražo no dabīgas izcelsmes izejvielām. Galvenā sastāvdaļa ir koka ēveļskaidas, kam pievienota saistviela portlandcements un piejaukts ūdens. Šīs sastāvdaļas padara fibrolīta plāksnes mehāniski izturīgas, kā arī palielina izturību pret uguni. Ēveļskaidu biezums nosaka materiāla plašās un daudzveidīgās izmantošanas iespējas. Tās galvenokārt izmanto siltumizolācijai, norobežojošās konstrukcijās, telpās, kur nepieciešams nodrošināt skaņu izolāciju, kā dekoratīvu elementu u. c.

Putupolistirols ir blīvs neorganisks materiāls, kas apstrādes gaitā, lai iegūtu vēlamās materiāla īpašības, tiek piepildīts ar gaisu. Rezultātā materiāla sastāvā ir 2–4 % putupolistirola un 96–98 % gaisa. Pieejams gan beramā, gan plākšņu veidā. Pazīstamākais ir baltais putu polistirols, bet arvien lielāku popularitāti iegūst arī pelēkais, kam pievienotas grafīta daļiņas. Viens no pieejamākajiem materiāliem cenas ziņā. Visbiežāk izmanto ārsienu un pamatu siltināšanai.

Ventilācija ar rekuperāciju tiek plaši lietota jau vairākus gadus. Gaisa apmaiņa notiek, nezaudējot siltumenerģiju, proti, izplūstošās siltās gaisa masas sasilda (ziemā atdzesē) ienākošās, atdodot savu siltumu.

Šī tehnoloģija ļauj atgūt līdz pat 90 % no siltumenerģijas, kas tiek novadīta pa ventilācijas šahtām kopā ar izlietoto gaisu. Divi izplatītākie rekuperācijas iekārtu veidi: izmantojot plākšņu siltummaini un ar rotējošo siltummaini.

Uzzināt vairāk par rekuperāciju.

Mazāk zināms risinājums ir rekuperācija no kanalizācijas. Princips ir pavisam vienkāršs – notekūdeņu siltums tiek izmantots ūdens uzsildīšanai. Pirms notekūdeņi atdod siltumu, tiem ir nepieciešams iziet cauri dažādu veidu filtriem, kas atdala piejaukumus.

Lai sistēma strādātu lietderīgi, tai ir uzstādīta akumulācijas tvertne, jo ne vienmēr notekūdeņu plūsma sakrīt ar nepieciešamā ūdens daudzumu. Ja konkrētajā brīdī, piemēram, nakts stundās, ūdens nav nepieciešams, tas tiek uzkrāts.

Siltuma atguve no kanalizācijas ir vislietderīgākā ēkām ar lielu karstā ūdens izmantojumu, baseiniem un dušām, veļas mazgātavām un ķīmiskajām tīrītavām, tekstilrūpniecībā, pārtikas ražotnēm, aprūpes namiem u. tml.

Siltuma atguvi var izmantot arī pretējā virzienā – no ārpusē esošā aukstuma avota atdzesēt ēku. Tā kā Latvija atrodas Eiropas ziemeļu daļā, mums nav bijusi liela vajadzība pēc dzesēšanas risinājumiem, bet, vasarām kļūstot karstākām, pieprasījums vēl tikai augs. Visbiežāk par aukstuma avotu tiek izmantota zemē un ūdenstilpēs esošā aukstumenerģija, jo, to izmantojot, ir zemas ražošanas izmaksas un lielāks enerģijas ietaupījumus, salīdzinot ar citām dzesēšanas metodēm. Ja par resursu avotu izvēlas gruntsūdeņus, ir jārēķinās ar urbumu veikšanu, lai iegūtu ūdeni 6–12 °C temperatūrā, ko dažos gadījumos pēc tam ir iespējams arī izmantot kā tehnisko ūdeni.