Visa Latvija tiks apbūvēta ar vēja ģeneratoriem. Vai tiešām?

3. attēls. Daļa no nosacījumiem, kur ir aizliegts izvietot vēja parkus (avots: VZD, DAP, AM, AST 2025)

Degradētās teritorijas, armijas bāzes – kāpēc vēja parkus nebūvē tur?

Sabiedriskajās apspriešanās, sociālajos tīklos, medijos regulāritiek uzdots jautājums: kāpēc vēja parkus nebūvē tālāk no ēkām, ciemiem, pilsētām -degradētās teritorijās vai vecajās armijas bāzēs.

Latvenergo ir veicis dažādu datu apkopojumu, tajā skaitā arī par izstrādātajiem kūdras purviem un vecajām armijas bāzēm. Galvenie secinājumi:

• kā vizuāli redzams kartē (3.attēls), daudzas šīs teritorijas ir pilnībā vai daļēji pakļautas obligātajiem ierobežojumiem (militārie, vismaz 800 m līdz dzīvojamajām vai publiskajām ēkām u.c.), kas liedz izmantot daļu šo teritoriju;
• izstrādāto purvu teritorijas bieži vien ir pamestas ilgāku laiku un tur jau izveidojusies bioloģiskā daudzveidība, kas atklājas, veicot detalizētākas izpētes. Arī Latvenergo ir bijusi potenciāla VES parka teritorija izstrādātā kūdras purvā, kur sākotnēji tika saņemts pozitīvs pirmais novērtējums no Dabas aizsardzības pārvaldes, taču detalizētākas izpētes konstatēja būtisku negatīvu ietekmi uz dabas vērtībām (sikspārņiem) un ainavu, kā rezultātā vēja parka izbūve nebija iespējama;
• daudzas no teritorijām ir relatīvi tālu no augstsprieguma līnijām, un tās nav pieteikami plašas, lai vienlaidu teritorijā izvietotu vismaz aptuveni 8 vēja trubīnas;
• dažāda īpašnieku struktūra (valsts, privātīpašnieki), rezultātā ir sarežģīta vienošanās par VES parku vai infrastruktūras izbūvi.

Lai arī Latvijā ir dažādi bijušās PSRS militārie objekti, tomēr daļa šo teritoriju ir Aizsardzības ministrijas (AM) īpašums vai to ierobežo citi nosacījumi, piemēram, 800 metru aizsargjosla ap dzīvojamajām un publiskajām ēkām (4.attēls). Tāpat šīm teritorijām ir bijušas slēgtās zonas, kurās bija aizliegta saimnieciskā darbība, tādējādi bieži vien izveidojušās bioloģiski augstvērtīgas teritorijas, kurās vēja parkus izvietot nedrīkst. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka vairums no tām ir piesārņotas vai potenciāli piesārņotas vietas, kur tajās vispirms būtu jāveic sanācijas darbi, kas ir ļoti dārgi un laikietilpīgi.

4. attēls. PSRS bijušie militārie objekti un iespēja tajos izvietot vēja parkus (avots: VZD, DAP, 2025)

Tāpat bieži saņemam jautājumus, kāpēc valsts līmenī netiek noteiktas dažas konkrētas vietas, kur būvēt vēja parkus. Jāņem vērā, ka demokrātiskā valstī katram attīstītājam ir iespējas pašam vērtēt savu ražotņu attīstību, tostarp vēja parku izveidi, un šādas tiesības nevar ierobežot.

Arī visas valsts IVN nebūs ātrs un visu aptverošs, jo, kā rāda iepriekšējā pieredze, tad, piemēram, Latvijas biotopu kartēšana ilga 4 gadus, turklāt tika apsekota tikai daļa teritoriju, piesaistot ārzemju ekspertus, kopumā bija iesaistīti vairāk nekā 200 eksperti purvu, mežu un pļavu apsekošanai. Grūti iztēloties, kādus laika un finansiālos resursus prasītu visas Latvijas putnu un sikspārņu izpēte.

Turklāt, izmantojot šādu pieeju, nebūtu iespējams nodrošināt teritoriju izpēti tādā detalizācijas pakāpē, kā tas pašlaik notiek katra individuālā projekta IVN procedūras ietvaros.Svarīgi atcerēties unjņemt vērā, ka situācija dabā ir ļoti mainīga, un šādi dati ātri novecos.

Ņemot vērā visus ierobežojumus un nosacījumus, ir skaidrs, ka dažādo iesaistīto interešu grupu koordinēšana (viena vēja parka ietvaros tās var būt ap 20 institūcijām) būtu smagnējs, birokrātisko slogu veicinošs un laikietilpīgs process, kas valstij prasītu ievērojamus finanšu resursus, kas pašreiz daudz nepieciešamāki ir citās jomās, piemēram, valsts militārās drošības stiprināšanai. Jāpiebilst, ka pašlaik visas nepieciešamās izpētes izmaksas sedz attīstītāji, nevis valsts, kā tas būtu visas valsts IVN gadījumā.

Kāpēc vēja parkus grib būvēt mežos?

Izvērtējot visus šos ierobežojumus, galvenokārt 800 metrus no dzīvojamajām ēkām, ekonomiski pamatotu vēja parku attīstības iespējas Latvijā ir ļoti ierobežotas. Diemžēl Latvijā ir ļoti daudz neapdzīvotu ēku, taču aizliegums būvēt vēja parku ir arī ap tām. Bieži vien lauksaimniecības zemēs saglabājušies senu ēku pamati, arī ap kuriem ir šis aizliegums.

Arī Latvenergo veic izpētes Latvijas valsts mežiem piederošajās teritorijās, jo lielajos meža masīvos ir pieejamas lielākas vienkopus teritorijas ar iespējām izbūvēt lielākus parkus, ar mazāku fizikālo ietekmi uz cilvēkiem, jo iedzīvotāju blīvums ir objektīvi zemāks. No daudziem aspektiem būvēt vienu lielāku vēja parku ir saimnieciski izdevīgāk, videi un dabai draudzīgāk nekā izbūvēt 3 mazus vēja parkus.

Tāpat svarīgi, ka Latvijas valsts mežu teritorijas tiek intensīvi apsaimniekotas un tajās ir labs, blīvs un regulāri uzturēts ceļu tīkls, kas ļauj tos izmantot VES parka izbūvei, praktiski neveicot jaunu ceļu būvniecību.

VES mežos pamatā tiek plānotas izcirtumos vai mežu jaunaudzēs un visa mežu platība, kas tiks atmežota vēja parka un tās saistītās infrastruktūras vajadzībām, identiskā apjomā ir jāapmežo citā teritorijā,.

Latvenergo pieredze vēja parku būvniecībā un izpētē

Vēja parku attīstība ir sarežģīts un laikietilpīgs process, kuragala rezultāts ir veidojies no  dažādu jomu kompromisiem . Piemēram, Riebiņu vēja parka projektam ir veikts un saskaņots ietekmes uz vidi novērtējums, kas atbilst Preiļu novada teritorijas plānojumam. Lai arī publiski izskanējis, ka Preiļu novada teritorijas plānojums daļēji ir apturēts, tas neietekmē Riebiņu VES turpmāko realizāciju, jo vēja parks plānots, ievērojot visus nosacījumus, un jau iepriekš ar Preiļu novada pašvaldību saskaņoti dažādi risinājumi, kas ir labs piemērs kompromisam starp attīstītāju Latvenergo un vietējo Preiļu novada pašvaldību, kas pārstāv savus vietējos iedzīvotājus un kopienas.

Kaut arī ietekmes uz vidi novērtējumā saņemts pozitīvs atzinums 11 turbīnu būvniecībai, būvatļauja pieprasīta 8 vēja turbīnu būvniecībai. Sākotnējā vēja parka izpēte uzsākta 35 potenciālās turbīnu atrašanās vietās, bet, ņemot vērā vides, Aizsardzības ministrijas un Preiļu novada teritorijas plānojuma nosacījumus, vēja parka galējais risinājums ir bijis vairākkārt mazāks nekā sākotnējā iecere (5.attēls).

Šī vēja parka attīstībā notikušas diskusijas ar Preiļu novada pašvaldību, institūcijām, kā arī organizēti virkne informatīvo pasākumu iedzīvotājiem. Lai gan normatīvie akti nosaka, ka vēja turbīnas nedrīkst atrasties dzīvojamajām ēkām tuvāk par 800 m, Preiļu novada dome sarunās vēlējās panākt, lai šis attālums Riebiņos būtu vismaz 1300 m, un Latvenergo kā attīstītājs rūpīgi izvērtēja šo nosacījumu un piekrita šādam risinājumam, lai arī tas lika atteikties no vairāku vēja turbīnu uzstādīšanas parkā – svarīgākais bija panāktais kompromiss ar Preiļu pašvaldību un iedzīvotājiem. Jāpiebilst, ka šī 800 m norma ir viena no lielākajām Eiropā, daudzās valstīs turbīnas ceļ daudz tuvāk dzīvojamajām mājām ar nosacījumu, ka netiek pārsniegtas konkrētajā valstī noteiktās trokšņa robežvērtības.

5. attēls. Riebiņu VES izvietojums (avots: Pamatne – Jāņa Sētas digitālā karte, VZD, 2026)

Vēja parku attīstīšana patiešām līdzinās maratonam cauri aktīvai un nemitīgi mainīgai šķēršļu trasei. Taču Latvenergo ir sevi apliecinājis kā atbildīgu attīstītāju, kas rūpīgi ievēro visus nosacījumus vēja parku izpētē, tostarp IVN prasības, un ir gatavs meklēt kompromisus ar vietējām kopienām un iesaistītajām pusēm.

Riebiņu vēja parks ir spilgts piemērs šādai pieejai, jo gan IVN procesā vērtētais, gan vēlāk apstiprinātais vēja turbīnu skaits ir mazāks nekā sākotnēji plānotais. Tas apliecina, ka projekta attīstībā būtiska loma ir dialogam, ekspertu izvērtējumam un sabalansētai lēmumu pieņemšanai, lai nodrošinātu gan atjaunīgās enerģijas attīstību, gan apkārtējās vides un sabiedrības interešu ievērošanu.