Mārtiņš Čakste, AS "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs

Enerģētika ir nozare, kurā šodien pieņemtie lēmumi dod augļus daudzu gadu  laikā. Mūsu rīcībai attiecībā uz infrastruktūru un enerģijas, tostarp zaļās (AER),  ražošanu, jābūt pārdomātai, izsvērtai un pamatotai. Skaidrs ir viens, AER  pasaulē ir uz palikšanu un attīstību. Šajā kontekstā mums (Latvijas enerģētikas  uzņēmumiem) kā nelieliem spēlētājiem ir jautājumi, kurus mēs nevaram tieši ietekmēt, kā, piemēram, vēja turbīnu globālie ražošanas izaicinājumi, un ir tādi, kurus mēs varam un mums kategoriski nepieciešams ietekmēt. Tas būtu nekavējošs administratīvā sloga samazinājums vēja enerģijas projektos. Ticiet vai nē, bet tas joprojām ir nesamērīgs.

Enerģētikas aktualitāte ir trilemma — jāizšķiras, kā nodrošināt pieejamu elektroenerģiju un iespējas to vienlaicīgi saražot ilgtspējīgi, kā arī, lai klients  to varētu atļauties un spētu par to maksāt. Jo tikai pieejama elektroenerģija  nodrošina ilgtspēju, un otrādi. Tikai pašpietiekama elektroenerģijas ražošana —  jaunas atjaunīgo enerģijas resursu jaudas, primāri vēja un saules, — nodrošinās  arī mūsu valsts un Baltijas energodrošību. 

Tomēr Latvijas risināmie izaicinājumi ir lielāki, un atļautā iespēja vēja parku  būvniecībai ir patiesi iespējama tikai 1,3 % no visas valsts teritorijas — to nosaka  izstrādātās, bet spēkā nestājušās vadlīnijas putnu izpētei. Aicinātu visu sabiedrību  izšķirties un mainīt lēmumu no individuālas pieejas uz lēmumu par kopējo  labumu, kas prasīs arī zināmus ieguldījumus šī labuma vārdā.

Esam importa pozīcijā

Jā, šobrīd, īpaši pirms EP vēlēšanām, ir skepse par Zaļo kursu un katrai ES valstij ir  sava problemātika un enkuri. Pāreja no fosilajiem resursiem uz AER prasa milzīgus  līdzekļus. Vairāk AER un elektrifikācijas nozīmē lielus ieguldījumus ne tikai jaudu  izbūvē, bet arī pārvades un sadales sistēmās. Vai mēs Baltijas valstīs varam no tā  izvairīties? Nē, jo esam importa pozīcijā. Taču, ja vēlamies būt energoneatkarīgi  ar savu ražošanu, ietekmēt elektroenerģijas cenu ekonomikas konkurētspējai un  vienlaikus būt zaļi, ir jābūt gataviem investēt. Latvenergo tam ir gatavs.

Baltijas valstu elektroenerģijas importa atkarībai ir vēsture. Pirms desmit gadiem  pieņemtais lēmums par atteikšanos no AES būvniecības ne tikai Lietuvai, bet  visām trim Baltijas valstīm radīja pamatīgu jaudu iztrūkumu. Savukārt Latvijā ilgstoši esam bijuši un joprojām esam bagāti ar zaļajām jaudām, kā ietekmē palikām kūtri un jaunu jaudu attīstībā iepalikām. Tāpat kā Eiropas Savienībā, arī mums ir nepieciešams atbalsts vēja enerģijas paplašināšanai, tomēr tā vietā ir vismaz 3 šķēršļi: 

• Grūtības plānot pieprasījumu pēc vēja turbīnām un nepietiekama piekļuve izejvielām; 
• Vēl nesen augstā inflācija un izejvielu cenas; 
• Lēna un sarežģīta atļauju izsniegšana.

Pirmos divus šķēršļus mēs varam tikai nedaudz un netieši ietekmēt, kļūstot  par lielāka mēroga, prognozējamu un dinamisku sadarbības partneri, ar ko piegādātāji vēlās sadarboties. Tāpēc ir jāstrādā ar trešo — vietējo administratīvo šķērsli, kas kaitē AER attīstībai Latvijā un vēl vairāk samazina mūsu kā neliela spēlētāja potenciālo nozīmi. Latvenergo nav liels spēlētājs pasaules mērogā, taču esam lielākie ražotāji Baltijā, kas var panākt vismaz nelielu mēroga ekonomikas pircēja ietekmi.

Nepieciešami saskaņojumi no 20 institūcijām

No valsts energodrošības viedokļa ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) process ir ne tikai smagnējs, bet iekļauj arī potenciāli nesamērīgus ierobežojumus, piemēram, nepieciešami saskaņojumi no aptuveni 20 institūcijām, ekspertu, kas var sniegt atzinumus, nepietiek, netiek īstenota 2022. gadā ieviestā atvieglotā IVN procedūra, plānotās vadlīnijas putnu izpētei faktiski aizliedz vēja enerģijas parku izbūvi 98 % no teritorijas. 

Tomēr šie aspekti neatceļ nepieciešamību pēc enerģētiskās pašpietiekamības. Baltijas mērogā tā ir diskusija par atomenerģētikas jaudām, tomēr ir jautājumi par tās izmaksām un izbūvi. Pēc mūsu aprēķiniem nepieciešami vismaz 11 gadi. Tas iekļauj Saeimas balsojumu, kodolenerģijas likuma izstrādi, vietas izvēli, IVN, galīgo lēmumu un tikai tad būvniecību. Jautājums, ko darīt šajā laikā?

Vēja projektiem — īpašu statusu!

No Latvenergo viedokļa esam gatavi "zaļināties" vēl vairāk un darīt to saprātīgi un konkurētspējīgi. Mūsu dividendēs ieguldītā peļņa tikpat labi var strādāt valsts labā kā jaunas vēja un saules enerģijas ražotnes. Esošajai situācijai ar Latvijā pastāvošajiem ierobežojumiem nozares attīstībai redzam vairākus risinājumus —sevišķi svarīgas sabiedrības intereses statusa piešķiršana vēja enerģijas projektiem; ierēdniecības mazināšana ar vienas pieturas aģentūru, kas koordinē IVN izstrādi starp attīstītāju, valsts iestādēm un NVO; risināt tīkla jaudu nepietiekamību. 

Uzskatu, ka mums Latvijā ir iespēja pašu patēriņam saražot un nodrošināt 100% no AER, primāri — lieliem vēja projektiem, un to panākt līdz 2030. gadam, un tas nozīmētu jaunu enerģijas jaudu izveidi 2 gigavatu (GW) apjomā.

Atgriežoties pie kopējā labuma: tā ir sadarbība, spējot paskatīties tālāk par tikai savu individuālo labumu vai apmierinājumu. Tādā veidā mūsu valstī īstenosies daudz vairāk iniciatīvu un projektu, kas dod labumu visiem. Runa nav tikai par enerģētiku vai to, būvēt vai nebūvēt vēja parkus. Es ceru, ka mūsu sabiedrība to var. 

Ar Latvijas iedzīvotāju atbalstu, plānošanas un realizācijas procesa atvieglošanu un tīkla jaudas nodrošinājumu esam gatavi to darīt un darām labākajā veidā jau tagad.